Reizēm gribas ar kādu parunāt, bet šķiet ka man nav, viegli izrunāties.. Lai ka stas arī nebūtu.. Man liekas ir vieglāk pašai ar sevi domās kontaktēties un visu paturēt pie sevis. Reizēm šķiet ka pietiek ka, to visu redz un zina Tas pats Dievs vai mirušie tuvinieki.. tas cik smagi kļūst un kas nomāc.. Varbūt arī tāpēc es nemeklēju atbalstu pie draugiem, vai kur citur..? Reizēm kad jau ir , tā ka tūlit sabrukšu, tomēr kaut kā saturu to kamolu kaklā.. un Neizrādu vājumu. Bet cik ilgi es tā varēšu? To laikam zina pats Dievs..
